Kā mūs atrast?
Maskavas iela 58, Rīga
+371 29586640, +371 29164909
+371 27717023, Diennakti!
Apmaksai par pakalpojumu tiek pieņemtus maksājumu kartes, pārskaitījums vai skaidra nauda.

Atkarība no nikotīna ir organisma patoloģiska vajadzība pēc nikotīna, kas rodas, smēķējot tabaku. Nikotīnismu varam nosaukt par sadzīves narkomānijas paveidu, tās visizplatītāko formu. Lai gan oficiāli smēķēšanu pieskaita vienkārši „kaitīgiem paradumiem” un neuzskata par narkomāniju, atkarība no nikotīna rodas un attīstās pēc tiem pašiem principiem kā alkohola vai narkotisko vielu atkarība. Arī tā izpaužas kā tolerances pieaugums, abstinences sindroms, kad organismā trūkst nikotīna, regulāra nekontrolējama lietošana, hroniska tieksme, neveiksmīgi mēģinājumi samazināt „devu” utt. Lai gan nikotīns neizsauc spilgti izteiktu eiforiju, atkarība no šīs vielas ir tik stipra, ka to var salīdzināt ar atkarību no heroīna un kokaīna. Patoloģiska tieksme pēc tabakas attīstās 90% cilvēku, kuri uzsāk smēķēt, 60% no nikotīna atkarīgo atzīst sevi par narkomāniem, kuri gribētu, bet nespēj atteikties no smēķēšanas.

Nikotīna bioķīmiskā iedarbība ir labi zināma. Nikotīns ir alkaloīds, kurš akumulējas nakteņu dzimtas augu lapās. Visvairāk nikotīna ir tabakā, bet mazās devās tas sastopams baklažānos, tomātos, kartupeļos, kokas lapās. Tabakas smēķēšanas, ošņāšanas vai košļāšanas laikā nikotīns ātri uzsūcas caur mutes gļotādu, barības vadu un plaušām un ar asinsriti tiek ātri izplatīts organismā. Jau pēc 7 sekundēm uz nikotīnu reaģē galvas smadzeņu tā saucamie acetilholinerģiskie receptori, kā rezultātā notiek adrenalīna izmešana asinīs, Tas savukārt paaugstina asinsspiedienu un glikozes līmeni asinīs, paātrina sirds darbību un elpošanu. Nikotīns netieši veicina dopamīna izmešanuasinīs - tas ir „prieka hormons”, kas izsauc vieglu eiforiju, mundruma pieplūdi, īslaicīgu galvas smadzeņu darbības uzlabošanos. Tā rezultātā uzlabojas smēķētāja garastāvoklis, rodas laba pašsajūta. Sākumā tam pietiek ar nelielu devu nikotīna, taču sakarā ar to, ka organisms šo vielu ātri neitralizē, vēlamā stāvokļa uzturēšanai cilvēks ir spiests uzsmēķēt atkal. Tā sākas atkarība no nikotīna.

Jāpiebilst, ka no pašas pirmās nikotīna devas nevienam neuzlabojas garastāvoklis. Gluži otrādi – sākas klepus, reibonis, pat vemšana. Pirmo „dūmu” parasti uzvelk „kompānijas”, ziņkārības, vēlēšanās izskatīties pieaugušākam dēļ, cerot tikt galā ar stresu, utt. Turklāt 60% gadījumu tieksme pēc smēķēšanas ir noteikta ģenētiski. Iespējams, pusaudzis sāk smēķēt tādēļ, ka grūtniecības laikā smēķēja viņa māte, ir pieņemts smēķēt viņu dzīvoklī, proti, smēķēšana kā rituāls ir pavadījis visu viņa ģimenes dzīvi.

Tiek uzskatīts: ja cilvēks „prot smēķēt” un dara to epizodiski, reti, izsmēķējot 1-2 cigaretes tikai noteiktās situācijās, tad tieksmes pēc nikotīna viņam nav. Taču to var negaidīti izprovocēt jebkāds stress (gan pozitīvs, gan negatīvs) un tad sākas otrā stadija – sistemātiska smēķēšana. Izsmēķēto cigarešu skaits palielinās (no 3 līdz 10 diennaktī), gribas uzsmēķēt ne tikai stresa, bet arī to nepatīkamu fizisko izjūtu samazināšanai, kas rodas laikā starp smēķēšanas reizēm (jo nikotīns jau ir kļuvis par organisma bioķīmisko procesu sastāvdaļu).

3-4 nedēļas pēc aktīvās smēķēšanas sākuma cilvēkam cigarete ir kļuvusi par normālas pašsajūtas uzturēšanas līdzekli. Sākas trešā, vidēji smagā atkarības stadija ar tai raksturīgo hronisko intoksikāciju. Šajā posmā tieksmi pēc nikotīna izsauc ne tik daudz psihiskā, cik fiziskā atkarība. Smēķētājam vajadzīgas 15-30 cigaretes dienā, stundas pārtraukums izsauc abstinences sindromu, kas izpaužas ne tikai paaugstinātas uzbudināmības, bet arī somatisko traucējumu veidā.

Ceturtajā stadijā novēro smagas hroniskās intoksikācijas pazīmes. Ir spilgti izteikts abstinences sindroms. Tieksme pēc nikotīna ir tik stipra, ka cilvēks smēķē gan dienā, gan naktī, pa 2-3 paciņām diennaktī. Šī organismam ir nāvējoša deva, un cilvēku glābj tikai tas, ka organismā tā nokļūst pa daļām. Vērojamas patoloģijas plaušu sistēmā (hroniskais bronhīts, plaušu emfizēma), attīstās sirds išēmija un asinsvadu obliterācija līdz pat pilnīgai asinsvadu aizaugšanai (galvenokārt apakšējās ekstremitātēs – ar sekojošu gangrēnu un amputāciju).

Nedrīkst aizmirst, ka nikotīns nav vienīgā tabakas dūmu sastāvdaļa. Līdzās šai narkotiskajai vielai tajā ir arī tabakas darva (sveķi), tvana gāze, kancerogēni, zilskābe, arsēns, radioaktīvās vielas, brīvie radikāļi. Pat viskvalitatīvākais filtrs spēj aizturēt tikai 20% toksīnu. Tādēļ smēķējot rodas gandrīz visu organisma sistēmu un orgānu neatgriezeniska degradācija. Nikotīnisma statistika ir tiešām traģiska: katru gadu tabakas pārliekas smēķēšanas izraisīto veselības problēmu dēļ pasaule mirst 5,4 miljoni cilvēku. 90% nāves gadījumu plaušu vēža dēļ ir tieši smēķēšanas sekas.

Par tabakas kaitīgumu, smēķēšanas sociāli psiholoģiskajiem iemesliem, metodēm cīņā ar šo kaitīgo netikumu (tai skaitā valstu līmenī) veikti daudzi pētījumi un uzrakstīts daudz populāru rakstu. Tomēr ne dažādi aizliegumi, ne mediķu un pedagogu pārliecinošie argumenti nespēj panākt, lai smēķētāju miljardus lielā „armija” samazinātos. Kādēļ tā?

Jau minējām, ka nikotīnisms ir viena no spēcīgākajām atkarībām. Ar to izskaidrojams, kādēļ no tā tik grūti atbrīvoties pat tad, kad cilvēks, apzinoties smēķēšanas postošo kaitīgumu, tiešām grib to atmest. Ne velti saka, ka labākais paņēmiens, kā atmest smēķēšanu, ir nekad to neuzsākt. Lai smēķētājs pats atteiktos no cigaretēm, ir nepieciešams milzīgs gribasspēks, nopietna motivācija vai spēcīgs stimuls. Tomēr vairums smēķētāju to nespēj nekādos apstākļos, un viņus nodarbina viena doma: kā pārdzīvot abstinences sindromu?

Vairs nesaņemot regulāro „dopingu”, organismam tiešām grūti pārkārtoties uz normālu darba režīmu. Abstinences sindroma izpausmes intensitāte atkarīga no katra atsevišķa cilvēka īpatnībām un stāvokļa. Ļoti smagi tas norit smēķētājiem ar 10 gadu vai vēl ilgāku smēķēšanas „stāžu”, kuri dienā izsmēķē 20 un vairāk cigarešu. Taču gadās, ka arī smēķētājiem ar mazāku smēķēšanas stāžu “lomkas” nav vieglas. Protams, smēķētājam, kurš nolēmis atmest smēķēšanu, nav jāpārcieš „elles” mokas, kādas ir smago narkotiku lietotājiem. Viņa situāciju var nosaukt vienkārši par nepatīkamu stāvokli.

Nikotīna „lomkas” sākas apmēram stundu pēc cigaretes izsmēķēšanas. Rodas viegla, bet nepārejoša vēlēšanās uzsmēķēt. Apmēram pēc 2 stundām sākas diskomforta sajūta, bet pēc 8 stundām cilvēks kļūst saērcināts, īgns, izjūt nemieru, nespēj koncentrēties. Īstā abstinence sākas nākamajā dienā, bet kulmināciju sasniedz trešajā diennaktī. Pirmajās nedēļās pēc smēķēšanas atmešanas reizēm var būt slikts miegs, depresija, spēku izsīkums, galvassāpes, tahikardija, paaugstināts asinsspiediens, var rasties gremošanas traucējumi, dažādas neizskaidrojamas sāpes un negaidītas „problēmiņas” (piemēram, cukura līmeņa celšanās asinīs). Šajā laikā var saasināties hroniskās kaites, pastāv saaukstēšanās un svara palielināšanās risks – šis faktors īpaši biedē sievietes, kuras nolēmušas atmest smēķēšanu.

Tas tomēr nenozīmē, ka šāda psihiskā un fiziskā diskomforta stadija jāiziet it visiem smēķētājiem. Daudzi, bez cigaretes izturējuši nedēļas divas, sāk novērtēt „jaunās dzīves” priekšrocības. Pamazām pazūd depresija un apnicīgā vēlēšanās uzsmēķēt, zūd klepus un aizdusa, uzlabojas oža, sāk patikt tīrs gaiss. Lai atjaunotos smadzeņu acetilholinerģiskie receptori, organismam ir vajadzīgs gandrīz gads, un šajā laikā var būt abstinences sindroma recidīvi.

Pastāv vairāki veidi, kas veicina smēķēšanas atmešanu: izsmēķēto cigarešu skaita pakāpeniska samazināšana (netiek uzskatīta par perspektīvu), aptiekās nopērkamo nikotīnu saturošo preparātu lietošana, alternatīvās medicīnas metodes. Diemžēl šie līdzekļi negarantē vēlamo efektu un neizslēdz tabakas smēķēšanas recidīvus (adatu terapijas un hipnozes efektivitāte tiek vērtēta ar 30%). Visdrošākais veids, kā atbrīvoties no nikotīna atkarības, ir medikamentu lietošana. Šajā gadījumā ārstēšanu veic ārsts, izrakstot īpaši izvēlētus ārstniecības līdzekļus. Tāpēc, jūtot, ka smēķēšana „saēd” jūsu veselību un paša spēkiem ar to nevarat tikt galā, labāk vērsieties specializētā medicīnas iestādē. Tikai profesionāls narkologs un psihologs var noteikt atkarības pakāpi un izanalizēt visas tās psihofizioloģiskās īpatnības un noteikt terapijas kursu, ievērojot katra pacienta individualitāti. Statistika rāda, ka pozitīvu efektu terapeitiskā ārstēšana sasniedz 98% gadījumu – tas ir ļoti pārliecinošs rādītājs.